Ziedēšana

Zieds tiecas izrauties no savas čaulas, no nospiestības, apspiestības, ierobežotības no visa tā, kas viņu vēl tur, aptur un kavē. Uzziedēt - tāda tam griba. Dāvāt sevi – tāds ir tā stāsts. Neko tas nepieliek sev klāt un neko neatņem. Zied, izstarojot gaisā neparasto smaržu, ko izgaršot un paturēt ir ļauts, vēl vairāk - nest sev līdzi.

Ziemas ābeles

Koks. Mēs gaidām, ka tas nesīs augļus, ka no tā varēsim plūkt… Ziemā tas šķiet sastindzis, apklusis, tik rāms - atdevies ziemai ar tās sniegiem, aukstumiem, sarmu, ar sniegputeņiem, asām vēja šalkām, atdevies maigajam sniegpārslas pieskārienam, kas meklē un rod vietu, kur apmesties.

Baltais kaktuss

Šķietami asais, dzēlīgais, nepieradināmais pie glāstiem, „radījums” zied. Tikai tagad atskārstam, ko tas ir sargājis.

Zaļā saule

Apbrīna, smalkums, noslēpumainība… Nespēks skaidrot, un grūti piemeklēt vārdus šim tik neparastajam saules skrējienam, kas spraucas cauri kokiem tik delikāti un smalki, ievijot starus savos glāstos. Tieši te mežā saule iepazīst sevi citādu – krāsās, izjūtās, savā ikdienas skrējienā, ko cilvēks mēģina kalkulēt, definēt un skaidrot.

Saules stari neuzbrūk, tie ieskauj un paši top, ļaujas būt ieskauti, apstājas rāmi un klusi pie plaukstošās dzīvības, un paši uzplaukst zaļganās vakara saules siltumā.

Pelēkais rīts

Ko redzam pie apvāršņa, pie horizonta? Bumbu, kas visu laiku tiek sista uz priekšu?! Punktu, kas turpina savu kustību, atstājot debesīs un arī zemē zīmētas savas pēdas? Mēs bieži sakām: „Viss paredzams, viss jau redzēts un zināms.” Un tad kā mazi bērni atskārstam, ka mūsu priekšā ir brīnums.

Pēdējais sniegs

Izkusis, pārveidojies. Ko nes atkusnis dabā? Varbūt tieši to pašu krāsu sajaukumu, salikumu, krāsu strīdus un sacelšanos, ko cilvēkā? Bet arī krāsu saplūšanu jaunā veidolā, jaunās formās un līnijās.

Smiltsērkšķi

Ogas šķiet neatraujamas no koka. Pa kādai, kas paguvusi aizripot, pa kādai, kas nokritusi, tikusi plūkta. Bet visas tās, tomēr grib būt, palikt kopā.

Saldie āboli

Tik dažādi, bet tajā pašā laikā vienlīdz gardi. Tie lūkojas katrs un gaida – savu piepildījumu. Un ne jau palikšanu traukā vai ābelē vienuviet. Nē, tā būtu nāve tiem, bet kodiens - dzīvība.

Tekstu autors - anonīms mākslinieces daiļrades cienītājs.